Kam Prieks?

Dāvis Cipsts

Pirmdiena.

Kopīgi gatavojam brokastis. Viņa uzkāpj uz palodzes un izlec laukā – pa taisno uz bruģa. Nevaru noticēt, pirmo reizi redzēts: putns, kas grib būt cilvēks.

Nosēžos pats, lai ēstu mellenes. Uz leju gan neskatos, tur ir beigts putns. Mellenes paliek pusapēstas; ja apēdu par daudz, tad jūtos pārlieku redzams.

Svētdienas rīts pazuda tikpat ātri, kā atnāca – viesim esot bijis par aukstu…

Akūtie traucējumi.

Dienas vidū sēžu lekcijā un skatos tieši iekšā prožektorā. Lektors ieliek jaunu lenti, pāri acīm jūtu putekļu paliekas. Tie salien iekšā un danco, klausoties caur mani.

Pēc tam braucu mājās, un galva aizskalojas dziļā putekļu kamolā, gluži kā mana veļasmašīna.

Skatos pa istabas logu, pāri ielai viss kļuvis divdimensionāls. Koks zem loga, uz kura biju plānojis uzkrist, nu stāv ar izplestām rokām, bet nevaru pakustēties.

Putekļusūcējs kasās gar kājām kā pitons, kas mirst no vecuma…

Naktī sēžu uz palodzes un pīpēju savu pēdējo cigareti, lai miegs nesas.

Tulpju galviņas tup krūzē un runā ar mani par valsti, kurā piedzima.

Vienā brīdī man jau apnīk. Nocērtu tās un nometu lejā kokam, lai tam ir ko darīt, kamēr gaida mani.

Vai es slēpjos cilvēkos, jo bail runāt ar tulpēm? Varbūt, ka tā. Cilvēki patiesi ir silti, paslēpties kādā nav grūti. Pārziemot iekšpus cita cilvēka gan ir cits stāsts.

Ziema, ziema, ziema. Miegainā, skaistā ziema. Ziema ievilina mani savos nagos un paskrāpē muguru.

Ziema nobučo manu verdošo pieri un noliek atpakaļ gulēt, sakot, lai nekustos par daudz…

Istaba ar katru rītu paliek vairāk pēc trīsstūra, griesti saspiežas ciešāk. Liktos, ka augšējais kaimiņš daudz ēd, bet nē. Liktos, ka sienas taisītas no lēni kūstošas šokolādes, bet nē.

Vainīgi ir griesti. Griesti ēd un nesporto, tik stumjas un stumjas, cenšoties man pieskarties.

Bet es neļaušu. Pieskaršos sev tikai es pats un neviens cits. Ziema ļauj tikai tā.

No rīta būšot it kā sniegs, tāpēc sagraizu rozā zeķu pāri un uzlaikoju jaunos cimdus. Tā sapriecājos, ka īslaicīgi izmetu pārējos no prāta un aizeju gulēt cimdu pidžamā.

Sapnī redzu tikai meitenes un melnus konusus, kamēr zeķcimdi lēnītēm saduļķojas…

Izeju beidzot laukā, un saulriets jau sācies.

Tulpju sugas koks par mani iesmej. Izniekota diena.

Svarīgie Tallinas kungi iemēģina pilsētas trauksmes sirēnu.

Pasēžu logā un paklausos, pie viena padomāju par to, kā būtu, ja pilsētai patiešām uzbruktu. Koki izkāptu no saknēm, sakāptu laivā, un pārvāktos uz Roņu salu. Uz mūžu.

Laikam jau pirmajai zvanītu māsai, pateiktu, kā ir. Pēc tam draugiem, tad uz ārvalstīm, tad beidzot mammai.

Policijai es nekad nezvanītu, jo man ir paniskas bailes par to, kas notiks, ja mani apciemos policists. Varbūt viņš aizvāks to beigto putnu, varbūt arestēs koku, bet visticamāk vienīgais, kas tiks arestēts, būšu es.

Policists man iedos dūri un aizvedīs uz cietumu pasēdēt un padomāt. Bet kas tieši mainītos?

Laikam jau tikai istabas iekārtojums…

Jau nedēļu šitā, un vairs nevaru pavilkt.

Vienā brīdī jāsāk arī gāzēt, nevis tikai ripot pa pauguru lejā.

Sirds garozai nodilis sarkanums, neredzu vairāk par metru uz priekšu. Esmu ielīmēts viņa kurpēs uz mūžu, nekas nemainīsies.

Gads aizskrien ap stūri un atnāk jauns, bet es zinu, ka mānās. Tas pats vien ir, tikai jauns cipars galā. Esam iestrēguši apskāvienā bez vietas ieelpai.

Viņi visi ir kā matemātikas nevienādojumi. Vienā brīdī es atšifrēšu arī viņu un tad atkal noguršu. Atkal noguršu, nogarlaikošos un aizmirsīšu viņu tāpat kā visus pārējos.

Esmu iemīlējies pilnīgi visā un nemīlu it neko.

Mani neviens vairs nekad neaiztiks.

Mani neapciemos, es neļaušos.

Es vēlos apskaut tikai savu koku, to ar tulpju zariem.

Iekritīšu zaros, mani pabakstīs kādas divas sekundes, un tad jau pēc tam domāšu, ko tālāk…