Murakami Neredzamie Pavedieni

Patriks Žilins

Vai cilvēku var glābt literatūra? Sabiedrības “atpestīšanas” process visbiežāk tiek piedēvēts politikai, pēc tam reliģijai un, ja tēma tiek apspriesta īpaši ekscentriskos apriņķos, filozofijai. Daiļliteratūras ieņem svarīgu vietu sabiedrības apziņā, taču reti kurš to “tur” tādā pašā godā kā politiski-filozofiskus jautājumus. Mūsdienu sabiedrības atteikšanās no reliģijas un kopienas kā cilvēka dzīves mērķa ir radījusi plašu sekularizāciju un individuālismu. Nav vērts atgādināt, ka šo, jauno vērtību uzvaras gājiens ir novedis pie tādiem, pašsaprotamiem secinājumiem kā cilvēktiesībām, runas brīvībai un reliģiskajai tolerancei. Protams, ne viss ir varavīksnes un vienradži. Uzsvars uz indivīdu ir izraisījis, bieži apspriestu, plaši izplatītu vientulību. Masveida sekularizācija ir radījusi cilvēku, kam ir jāsamierinās ar objektīvi, vai varbūt precīzāk zinātniski bezmērķīgu dzīvi. Atšķirībā no pagājuša gadsimta, aizsaule vairs nemaz nav garantēta. Šādas filozofiskas atbildes nedod mieru, drīzāk eksistenciālu krīzi. Ja jēgas nav, iespējams atbildes jāmeklē sajūtās.

Piedāvāju, ka cilvēka patreizējo bezmērķību var izglābt Haruki Murakami.

Kas ir Haruki Murakami?

Gan Latvijā, gan plašākajos rietumos Murakami ir dzirdēts, bet ne pazīstams. Tiem, kas ir lasījuši Murakami grāmatas prātā pilnīgi noteikti ir palikusi autora savdabīgā maniere – jaukt neizskaidrojamus, maģiskus notikumus ar ikdienišķām problēmām. Tieši tādēļ Murakami tiek dēvēts par maģiskā reālisma žanra pārstāvi, autora darbos parastas ikdienas gaitas saskaras ar pārcilvēcisko, nevis otrādāk. 

Japānā Murakami tiek uzskatīts kā rietumniecisks autors, kas savus darbus “izpušķo” ar rietumu kultūrai aktuālām tēmām. Atšķirībā no kautrīgās Japānas sabiedrības, Murakami  brīvi (un dažbrīd pat groteski) runā par tādām provokatīvām tēmām kā seksu. Rietumu kultūras ikonas caurstrāvo daudzus Murakami darbus, un ne tikai kā atsauces.  Autora vienā no populārākajiem darbiem “Kafka liedagā” (Umibe no Kafuka), plaši pazīstamais skotu viskija brends Johnny Walker pat parādās kā svarīgs varonis. 

Lai gan Murakami nepārprotami aizgūst idejas no rietumu sabiedrības, japāņu sabiedrības sintēze ar rietumu kultūru ir tradicionāla iezīme uzlecošās saules zemes literatūrā. Šo tendenci var izsekot līdz pat Meidži periodam, kad Japāna, pēc gadsimtiem ilgas noslēgtības, strauji pievērsās modernizācijai, tai skaitā Rietumu kulturālajām un politiskajām vērtībām. Īpaši krasas pārmaiņas izraisīja individuālisms, kas līdz tam bija tabu Japānas izteikti kolektīvajā sabiedrībā. Tā laika autori, kas tiek uzskatīti par modernās japāņu literatūras aizsācējiem, bieži pievērsās individuālisma un tradīciju sadursmei, īpaši jaunākajās paaudzēs. Autori kā Natsume Soseki atspoguļoja Japānas jaunatnes vēlmi daļēji vai vispārīgi atteikties no mantotajiem pienākumiem pret ģimeni un sabiedrību, tā vietā aizraujoties ar individuālajām ambīcijām. Protams, tik grandiozu ideju sadursme nepaliek bez dažādiem sabiedriskiem konfliktiem.

Mūsdienās, tāpat kā lielākajā daļā pasaules, japāņu sabiedrībā rietumu idejas brīvi saplūst  ar nacionālajām tradīcijām. Var minēt kaut vai to, ka ziemassvētkos Japānā tradicionāli ir pieņemts ēst KFC. Šo sintēzi atspoguļo arī Murakami literatūra. Murakami stāsti, atšķirībā no Meidži perioda rakstnieku darbiem, nevēsta par sabiedrību, kas mēģina sadzīvot ar nupat iepazīto individuālismu. Autora darbos gan individuālisms, gan kolektīvisms parādās kā divas vienlaikus eksistējošas normas. Murakami varoņi, lielākoties jauni vīrieši, izjūt sāpes sabiedrībā, kas aizgūst iezīmes no abām vērtībām, pārvēršot tās neizturamā vientulībā un apkārtējo spiedienā. Turklāt, šīs ciešanas noris bez acīmredzamas jēgas – izglītība, karjera un citi personīgie sasniegumi varoņiem ir mazsvarīgi. Bezjēdzības sajūta ir plaši izplatīts fenomens sabiedrībās, kas netic reliģiskiem motīviem un kolektīviem pienākumiem. Paradoksāli, Murakami jēgu, vai drīzāk skaistumu, atrod tieši šajā bezjēdzība. 

Murakami Neredzamie Pavedieni

Lielākā daļa Murakami darbi ietilpst maģiskā reālisma žanrā. Maģiskais reālisms kā literārs žanrs apvieno maģisko un ikdienišķo – Murakami apraksta mūsu pašu pasaules versiju, kurā ik pa laikam uzzibsnī mistiskas radības un notikumi. Šī sirreālā pieeja, manuprāt, slēpj dziļāku neredzamo pavedienu filozofiju, kas nebūt nav pārpasaulīga. Lai izpētītu šo ideju, ir nepieciešams apskatīt divus populārākos Murakami darbus bez maģiskiem elementiem – “Norvēģu koks” (Noruwei no Mori) un “Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules” (Kokkyou no Minami, Taiyou no Nishi). Lai gan šie stāsti ir pilnīgi reālistiski, tie jūtas līdzīgi Murakami fantastiskajiem darbiem. Pazūdot mistikai, autora filozofija netiek atveidota, izmantojot garus vai mitoloģiskas radības kā metaforas. Tā parādās pavisam nejaušos notikumos, kurus saista neredzamie pavedieni.

“Neredzamie pavedieni” ir termins, kas neparādās Murakami literatūra; tā ir manis izdomāta frāze, kas labi apraksta liktenīgās sakritības galveno varoņu dzīvē. Murakami visu laiku vispārdotākajā grāmata “Norvēģu koks” apraksta 37 gadus vecā Toru atmiņas par jaunību privātā universitātē Tokijā, īpaši pievēršot uzmanību viņa romantiskajām attiecībām ar divām meitenēm – noslēpumaino Naoko un ekscentrisko Midori. Lai gan “Norvēģu koks” no pirmā acu uzmetiena var šķist kā parasts pieaugšanas romāns, tā patiesā vērtība slēpjas “neredzamo pavedienu” atveidojumā. Lielākā daļa Toru jaunības svarīgāko notikumu ir ārpus viņa ietekmes, jeb pilnīgas nejaušības. Piemēram, Toru pirmā tikšanās ar Midori noris kādā mazā restorānā, kad Midori izlemj apsēsties viņam blakus. No Toru skatupunkta pavisam parasta diena tiek pārvērsta vienā no svarīgākajām viņa jaunībā, taču bez paša Toru iesaistes. Līdzīgi, vieni no svarīgākajiem stāsta elementiem – vēstules, ko Toru saņem no Naoko, kas lielu stāsta daļu pavada Sanatorijā – ir kā atspēriena punkti galvenā varoņa tālākajai dzīvei. Midori melanholiskie vēstījumi par savu dzīvi sanatorijā krasi ietekmē Toru emocijas, dažkārt pat “sabotējot” viņa attiecības ar Midori. Romāna pašā kulminācijā viena no šīm vēstulēm tik ļoti iespaido Toru, ka viņš izlemj pilnībā aizbēgt no savas ikdienas, pavadot vairākas nedēļas kā bezpajumtnieks. Šī ir neredzamo pavedienu esence – Toru it kā neatkarīgo rīcību patiesībā nosaka citi spēki, bez viņa paša ietekmes. Šie neredzamie pavedieni pilnībā izmaina Toru dzīvi, turpretī pašu pavedienu mehānika – kas lika Midori apsēsties blakus Toru, vai kad pienāks nākamā Naoko vēstule, un kāds būs tās vēstījums – ir ārpus viņa izpratnes.

Šeit rodas jautājums – vai neredzamos pavedienus var pielīdzināt liktenim. Kā nekā, tieši likteni mēs visbiežāk iztēlojamies kā neredzamu spēku, kas kontrolē katra cilvēka dzīves gājumu. Atbilde ir jā un nē. “Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules” galvenais varonis Hadžime ir pusmūža vecuma vīrietis, kam pieder neliels džeza bārs Tokijā. Kādu dienu, pavisam nejauši, bārā iestaigā viņa jaunības mīlestība Šimamoto. Šis notikums apgriež Hadžime dzīvi ar kājām gaisā. Pēkšņi viņam ir jaizvēlas – vai Hadžime vēlas palikt komfortablā laulībā, vai pamest visu un iesākt jaunu dzīvi ar Šimamoto. Valdzinošās Šimamoto pēkšņo uzrašanos Hadžime dzīvē tieši tad, kad viņš piedzīvo kaut ko līdzīgu pusmūža krīzei noteikti var nosaukt par liktenīgu. Taču, atšķirībā no klasiskā likteņa atveidojuma, Murakami neredzamie pavedieni nav izteikti maģiski. Tādi notikumi kā Hadžime tikšanās ar Šimamoto ir lielas sakritības, taču tie nebūt nav tik neiespējami, ka tie liecinātu par kāda ārpasaulīga spēka klātbūtni. Džeza bārs pat nav pirmā vieta, kur Hadžime “ieskrien” Šimamoto – pāris gadus pirms tam, lai gan abi nesarunājās, Hadžime viņu pamana iepērkoties Tokijā. Kuram gan nav gadījies uz ielas nejauši satikt senu draugu? Pavisam iespējamas tikšanās no Hadžime skatupunkta pārtop par svarīgām sakritībām – to nozīme viņa garlaicīgajā dzīvē rada sajūtu, ka “tur kaut kam jābūt”. Emocijas, sasaistītas ar notikumiem, pārvērš ikdienišķus mehānismus neredzamajos pavedienos. 

Ikdienas Filozofija

Mūsdienu cilvēka dzīvi nebūt nenosaka tikai viņa paša rīcība. Pieņemšanu un atlaišanu no darba diktē necaurredzami konkursi, sociālos tīklus pārvalda sarežģīti algoritmi, kamēr sabiedrības kontrole tiek atvēlēta neizprotamiem birokrātiskajiem procesiem un datoru dzītiem ekonomiskiem aprēķiniem. Šķiet ka pats cilvēks stāv uz vietas, kamēr apkārtēja pasaule skrien garām – līdzīgi kā vējš, kas rausta ne īpaši labi piestiprinātu metāla gabalu uz mājas jumta. Tāpat ar dzīves mērķi. Agrāk, pēc Kristietības doktrīnas, laba uzvedība un ticība Jēzum Kristum apsolīja vislielāko iespējamo atalgojumu – mūžīgu dzīvi debesīs. Sekulārā sabiedrība šādu iespējamību neatzīst. Rezultātā dzīve piedāvā iespēju bezmērķīgi maldīties apkārt, beigās nomirstot. Tas arī viss.

Taču, ja ikdienas notikumu plūsmu interpretē ar neredzamo pavedienu palīdzību, it kā nejauši notikumi kļūst par nozīmīgiem pagrieziena punktiem mūsu dzīvēs. Pat ja pašiniciatīva nevar pilnībā izmainīt dzīves gājumi, nejauši notikumi var novest pie lielām izmaiņām. Tie ir ikkatra dzīves neredzamie pavedieni. Pat ja pārdabiski spēki nediktē mūsu dzīves, nav iemesla padoties bezcerībai. Modernajā, haotiskajā pasaulē izmaiņas pienāk pat visgarlaicīgākajā, bezjēdzīgākajā dzīvē. 

Arī no estētikas skatupunkta dzīve, kas ir pilna ar svarīgām nejaušībām ir daudz skaistāka nekā dzīve, kas ir bezmērķīga un ārpus jebkādas kontroles. Tas, kas ar mums notiek bieži vien ir ne tikai neietekmējams, bet arī neizprotams. Un tomēr tas visaugstākajā mēra maina visu, ko mēs pieredzam. Šis kontrasts, manuprāt, ir skaists pats par sevi.