Skaidu Viesuļvētra

Dāvis Cipsts

Ir lietas, kuras man būtu gribējies zināt jau kopš iznācu pasaulē, bet tā sagāja, ka tās pieredzēju bez biksēm kājās – noliets ar verdošu darvu un skaidu viesuļvētru.

Kad biju mazulis bērnudārzā, domāju tā – nākotnē būšu vai nu Dinozaurs, vai nu Ežu Ķērājs, vai nu Astronauts. Bija man viena meitene tad arī. Mēs skaitījāmies draugi, vismaz priekš bērnudārza standartiem, bet bieži vien es domāju par viņas krūtīm un degunu, to kā tas drebēja, kad saskārās ar sniegapikām. Tā meitene man tomēr galīgi neatgādināja ezi, ko sagrābt rokā, bet gan vairāk kā degošu planētu ko gribas bāzt mutē, kā pazudušu būtni, kas mani sabradātu, ja tik vien spētu, atrast kurā dzīvokļu namā es dzīvoju.

Sestajā klasē biju pastrādājis kokzāģētavas darbnīcā, kā interns. Visgrūtāk tur bija darboties ar lielo zāģi. Tas stāvēja istabas stūrī un vienmēr kad to kāds aiztika, zāģis vaidēja – šķietami uz visiem istabā. Man ap to laiku sāka augt ūsa un muskuļi, darba priekšnieks pēc kāda laika to laikam ievēroja jo vienā brīdī pielaida arī pie zāģa. Ieķerties tajā šķita nepareizi, līdzīga sajūta kā tad, kad domāju par to meiteni no bērnudārza laikiem. Zāģis bija smags un to kustināt bija neiedomājami. Kad to kustināja priekšnieks, viņam tas bija kā airēt laivu, plūstot pa ūdeni meditatīvā stāvoklī. Ar mani zāģis drīzāk nevis slīdēja, bet vilkās pāri galdam, šoreiz izdvešot lēnus palīdzību saucošus kliedzienus, nevis tos lēnos vaidus, ko tas izdvesa kad tam pieķērās priekšnieks. Es centos ar to sadarboties cik nu manas vārgulīgās rokas spēja, bet šis turpināja raudāt un sūdzēties. Vienā momentā laikam raudas sadzirdēja arī pats priekšnieks, viņš iznāca no sava biroja un nostājās man un zāģim pretī. Domāju, ka priekšnieks būs dusmīgs, redzot mani no priekšas, ar abām rokām apķēries zāģim ap ragiem, taču tā nebija. Tas mani tikai vairāk uztrauca, jo jau tā biju noraizējies par ierīces stāvokli un to cik ļoti tā uz mani drošvien turēja ļaunu prātu. Priekšnieks tikai smaidīja un neko neteica. Tad pienāca man aiz muguras un neko daudz nesakot saķēra aiz gurniem. Viņš saķēra stingri, teica, ka parādīs kā pareizi to darīt, kā dabūt lai zāģis vaid, nevis brēc… spilgti atceros skaidas, kas tad iebira actiņās, priekšnieks pielaida mani pie izlietnes tās izmazgāt tikai, kad izlēma, ka esmu iemācījies zāģēšanas pamatprincipus…

Es nekad nedienēšu nevienā karā.
Mana galva netiks sprausta nevienā mietā.
Es turpināšu krist ārā no savām drēbēm.
Mana āda tiks atrasta kokzāģētavas miskastē.